Готовый перевод Преводы на латышский язык к сайту и форуму ZietGeist movement.: ДУХ ВРЕМЕНИ: ПРИЛОЖЕНИЕ (субтитры) ЧАСТЬ 1.

1. daļa:

"Vecie aicinājumi uz rasu, seksuālo un reliģiozo šovinismu, uz niknu nacionālo dedzību pārstāj darboties." "Kas es tāds esmu, esmu labs vai slikts, veiksmīgs vai ne...- to visu mēs mācamies pa ceļam." " Tā ir tikai pastaiga. Un mēs to varam izmainīt jebkurā laikā, - kad vien vēlēsimies. Galvenais - veikt IZVĒLI. Piepūle, darbs, iekrājumi, nauda - nepastāv." "Es sapratu, ka spēlēju ne to spēli. Spēles jēga bija noskaidrot, kas es jau biju." "Mēs redzēsim, cik svarīgi izsaukt cilvēka saprātā radikālu revolūciju. Krīze - tā ir krīze apziņā. Apziņā, kura vairs nevar pieņemt vecās normas, vecos modeļus, senās tradīcijas. Un, ņemot vērā, kāda pasaule ir šodien - ar visām nelaimēm, konfliktiem, graujošo cietsirdību, agresiju un tā joprojām... Cilvēks tāds pats, kā iepriekš, tikpat cietsirdīgs, ar noslieci uz varmācību, agresīvs, savtīgs, ambiciozs. Un viņš radīja sabiedrību saskaņā ar šīm īpašībām."

[ LAIKMETA GARS: PIELIKUMS ]

[ "Nepietiks nekādas veselības, lai pielāgotos šai smagi slimajai sabiedrībai." - Džiddu Krišnamurti ]

Mūsdienu sabiedrība sastāv no virknes institūciju. No politiskām, juridiskām, reliģiozām institūcijām līdz sociālo slāņu, ģimenes vērtību un profesionālu speciālizāciju institūcijām. Ir acīmredzama visdziļākā ietekme, kāda ir šīm struktūrām uz mūsu apziņas un savstarpējo attiecību veidošanu.

Tomēr no visām sabiedriskajām institūcijām, starp kurām mēs piedzimām, kuras mūs virzīja, un no kurām mēs bijām atkarīgi,šķiet, ka nav sistēmas, kuru uztvertu kā pašsaprotamu, un kuru saprastu tik nepareizi kā naudas sistēma. Pieņēmusi gandrīz vai reliģijas mērogus, iedibinājusies naudas sistēma pastāv kā viena no neapstrīdamām ticības formām, kādas vien ir. Kā tiek radīta nauda, naudas plūsmas regulēšanas noteikumi, un kā tas patiešām ietekmē sabiedrību - vitāli svarīga informācija, kuru slēpj no ievērojama vairuma iedzīvotāju.

Pasaulē, kur 1% iedzīvotaju pieder 40% planētas bagātību. Pasaulē, kur 34000 bērnu mirst katru dienu no nabadzības un no neārstējamām slimībām, un kur 50% pasaules iedzīvotaju dzīvo par mazāk nekā 2 dolāriem dienā... Skaidrs ir viens - kaut kas ir ļoti nepareizi.

Un apzināmies mēs to vai ne, visu mūsu pamata institūciju un tātad arī pašas sabiedrības dzīves pamatā ir nauda. Sekojoši, šīs naudas politikas institūcijas izpratnei ir noteicoša nozīme tam, lai apzinātos to, kāpēc mūsu dzīvesveids ir tāds, kāds ir.

Diemžēl, ekonomika bieži šķiet samudžināta un garlaicīga. Bezgalīgās finansu žargona straumes kopā ar biedējošu matemātiku ātri vien atbaida cilvēkus no mēģinājumiem to visu izprast. Tomēr, neskatoties uz to, ir fakts: sarežģītums, ko piedēvē finansu sistēmai - tā ir tikai maska, kas ir radīta, lai slēptu vienu no galvenajām sociāli paralizējošām struktūrām, kādu jebkad ir cietusi cilvēce.

[1. daļa. "Nav bezcerīgākas verdzības, kā to vergu verdzība, kuri uzskata sevi par brīviem no važām." - Johans Volfgangs Gēte - 1749-1832]

Dažus gadus atpakaļ ASV Centrālā Banka - Federālā Rezervju Sistēma - publicēja dokumentu, kuru nosauca par "Mūsdienu Naudas Mehāniku". Šī publikācija sīki apraksta Federālās Rezervju Sistēmas un tās atbalstītā komercbanku tīkla izmantoto reglamentēto naudas radīšanas praktiku. Dokumenta ievadlapā tiek formulēts pamatmērķis: "Šīs brošūras mērķis - aprakstīt naudas radīšanas procesu daļēju rezervju banku sistēmā". Šīm rindiņām seko daļējas rezervēšanas procesa apraksts ar dažādu banku terminu palīdzību. Tā tulkojums izskatīsies apmēram tā:

ASV valdība nolemj, ka tai nepieciešama nauda. Tā vēršas pie Federālās Rezervju Sistēmas (FRS), un pieprasa, teiksim, 10 miljardus dolāru. FRS atbild: "Protams, mēs nopirksim no jums 10 miljardus valsts obligāciju". Valdība ņem dažus papīra gabalus, piešķir tiem oficiālu izskatu, un nosauc tos par valsts kases obligācijām. Pēc tam tā uzstāda šīm obligācijām vērtību 10 miljardi dolāru un nosūta Federālajai Rezervju Sistēmai. Savukārt FRS izlaiž milzumu savu prezentablo papīrīšu. Tikai šoreiz tie saucas par Federālās Rezervju Sistēmas banknotēm, un tiem arī tiek noteikta vērtība 10 miljardi dolāru par partiju. Pēc tam FRS apmaina šīs banknotes pret obligācijām. Tiklīdz apmaiņa ir pabeigta, valsts ņem 10 miljardus FRS banknotēs un nogulda bankā. Un šī noguldījuma rezultātā papīra banknotes oficiāli kļūst par likumīgu maksāšanas līdzekli, pievienojot 10 miljardus ASV naudas masas apjomam. Un lūk! Ir radīti jauni 10 miljardi. Protams, šis piemērs ir vispārinājums. Tapēc, ka realitātē šis darījums notiktu elektroniskā veidā, bez jebkāda papīra izmantošanas. Patiesībā tikai 3% no ASV naudas masas eksistē fiziskā valūtā. Pārējie 97% galvenokārt pastāv tikai kompjūteros.

Tālāk valsts obligācijas ar nodomu tiek apliktas ar parādsaistībām. Un, kad FRS pērk šīs obligācijas par naudu, kura būtībā tika radīta no nekā, valsts faktiski apsola atdot šo naudu FRS.

Citiem vārdiem sakot, nauda tika radīta no parāda. Šis prātam neaptveramais paradokss, - kā nauda vai vērtības var tikt radītas no parāda vai parādsaistībām, kļūs skaidrāks šī piemēra attīstīšanas gaitā.

Un tā, apmaiņa ir veikta. Un tagad 10 miljardi dolāru atrodas uz rēķina komercbankā. Un šeit sākas pats interesantākais. Jo, pamatojoties uz daļējas rezervēšanas praktiku, šis noguldījums 10 miljardu dolāru apmērā mirklī kļūst par bankas rezervju sastāvdaļu. Tieši tāpat, kā visi noguldījumi. Un, ņemot vērā rezervju prasības, kā teikts "Mūsdienu Naudas Mehānikā":

"Bankai jāuztur ar likumu noteiktās rezerves, kuras ir vienādas ar noteiktu tās noguldījumu procentu". Pēc tam tas tiek formulēts skaitliskā formā:

"Saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem, rezerves prasības attiecībā uz vairumu operatīvo rēķinu sastāda 10%".

Tas nozīmē, ka noguldot 10 miljardus dolāru, 10% jeb 1 miljards tiek ieturēts kā pieprasītā rezerve. Tai laikā pārējie 9 miljardi skaitās kā pārmērīga rezerve un var tikt izmantoti par pamatu jauniem kredītiem.

Loģiski ir uzskatīt, ka šie 9 miljardi burtiski rodas no pastāvoša noguldījuma 10 miljardu dolāru vērtībā. Tomēr patiesība tā tas nav. Kas notiek patiesībā: 9 miljardi vienkārši tika radīti no nekā, pamatojoties uz pastāvošu noguldījumu 10 miljardu apmērā. Lūk kā palielinās naudas masa. "Protams, bankas īstenībā neizmaksā kredītus no naudas, kuru saņēma kā noguldījumus. Ja viņas tā darītu, nekāda papildus nauda netiktu radīta. Ko tās dara, kad dod aizdevumus: pieņem parādsaistības - vekseļus, līgumus par aizņēmumu apmaiņā pret kredītu - naudu - kredītņēmēja operatīvajos rēķinos".

Citiem vārdiem sakot, 9 miljardi var tikt radīti no nekā tikai tāpēc, ka ir pieprasījums pēc tāda aizdevuma un ir noguldījums 10 miljardu vērtībā, lai apmierinātu rezervju prasības.

Tagad pieņemsim, ka kāds ienāk bankā un ņem uz parāda no jauna kļuvušus par piejamiem 9 miljardus dolāru. Pēc tam, droši vien, šis kredītņēmējs ņems un noguldīs šo naudu uz sava rēķina bankā.

Pēc tam process atkārtojas. Jo šis noguldījums kļūst par rezervju bankas sastāvdaļu. 10% atdalās, un savukārt 90% no 9 miljardiem jeb 8,1 miljards ir pieejami kā no jauna radīta nauda jauniem aizdevumiem. Un, protams, šie 8,1 miljardi var tikt aizdoti un noguldīti no jauna, radot papildus 7,2 miljardus un vēl 6,5 miljardus... un vēl 5,9 miljardus... utt.

Šis aizņemšanās cikls, lai radītu depozīta naudu, tehniski var turpināties līdz bezgalībai... Sanāk, ka vidēji var tikt radīti apmēram 90 miljardi dolāru virs sākotnējiem 10 miljardiem. Citādāk sakot: no katra jebkad banku sistēmā veikta noguldījuma var tikt radīts no nekā gandrīz 9 reizes vairāk.

[Amerikas Banka]

Un tā, tagad, kad mēs saprotam, kā rodas nauda daļēju rezervju banku sistēmā, galvā var ienākt loģisks jautajums:

Kas tad patiesībā dod vērtību šai jaunajai naudai?

Atbilde: nauda, kura jau pastāv.

Jaunā nauda, pēc būtības, zog vērtību jau esošajai naudas masai. Tā kā kopējais naudas fonds palielinās neatkarīgi no pieprasījuma pēc precēm un pakalpojumiem. Un, tā kā pieprasījums un piedāvājums nosaka līdzsvaru, cenas aug, pazeminot katra dolāra pirktspēju. Parasti to sauc par inflāciju. Un inflācija, pēc būtības, ir slēpts sabiedrības nodoklis.

(Rons Pauls): "Kādu padomu mums parasti dod? Izsaukt valūtas inflāciju! Nesaka: samaziniet valūtas vērtību. Nesaka: devalvējiet valūtu. Nesaka: māniet tos, kas ir drošībā. Saka: samaziniet procentu likmes. Īstākā krāpšana - kad mēs izkropļojam naudas vērtību. Mēs radām naudu no nekā, mums nav iekrājumu. Toties ir tā saucamais "kapitāls". Mans jautājums ir sekojošs: kā tad mēs ceram atrisināt inflācijas problēmas? Precīzāk - naudas masas palielināšanos ar lielākas inflācijas starpniecību."

Protams, tas neko neatrisinās. Daļēju rezervju sistēma - naudas masas augšanas, inflācijas sistēma. Tādēļ, ka rīcība, kas palielina naudas masu bez proporcionālas preču daudzuma un pakalpojumu palielināšanās ekonomikā, vienmēr samazinās valūtas vērtību.

Pie tam īss skatiens uz vēsturisku dolāra vērtību attiecībā pret naudas masu parāda šo pozīciju pilnībā. Jo kopsakarība ir acīmredzama.

Viens 1913. gada dolārs ir vienāds ar 21 dolāru un 60 centiem 2007. gadā. No Federālās Rezervju Sistēmas parādīšanās brīža dolāra vērtības krišānās sasniedza 96%.

Tagad, ja šī neatņemamas un bezgalīgas inflācijas īstenība šķiet absurda un ekonomiski neveiksmīga, atsakieties no šīs domas. Jo mūsu finansu sistēmas funkcionēšana - vairāk nekā absurda.

Jo nauda mūsu finansu sistēmā - tas ir parāds, bet parāds - nauda. Lūk, ASV naudas masas grafiks no 1950. līdz 2006. gadam. Un, lūk, ASV nacionālā parāda grafiks par šo pašu periodu. Piesaista uzmanību tas, ka tendences praktiski sakrīt. Tādēļ ka, jo vairāk naudas, jo lielāks parāds. Jo lielāks parāds, jo vairāk naudas.

Citiem vārdiem sakot, katru dolāru jūsu makā kāds kādam ir izsniedzis uz parāda. Jo atceraties: vienīgais veids radīt naudu - uz aizņēmumu rēķina. Tāpēc, ja katrs valsts iedzīvotājs, ieskaitot valsti, varētu samaksāt savus parādus, dolārs izzustu no aprites.

("Ja mūsu naudas sistēmā nebūtu parādu, tad nebūtu nekādas naudas" - Meriners Ekless. Federālās Rezervju Sistēmas pārvaldnieks.)

Patiešām, pēdējo reizi Amerikas vēsturē nacionālais parāds pilnībā tika izmaksāts 1835. gadā - pēc tam, kad prezidents Endrjū Džeksons slēdza Centrālo Banku, Federālās Rezervju Sistēmas priekšteci. Fakstiski Džeksona visa politiskā platforma balstījās uz viņa apņemšanos slēgt Centrālo Banku. Tika apgalvots sekojošais: "Apņēmīgās pūles, kuras pielikusi esošā banka, lai saņemtu kontroli pār Valdību - tas nav nekas cits, kā likteņa priekšvēstnesis, kāds sagaida Amerikas tautu, ja tā tiks krāpnieciskā veidā iesaistīta šīs institūcijas vai citas līdzīgas iestādes iemūžināšanā". Diemžēl šajā vēstījumā neieklausījās ilgi. 1913. gadā starptautiskajām bankām izdevās nodibināt citu Centrālo Banku - Federālo Rezervju Sistēmu. Un no tā brīža, kamēr pastāv šī institūcija, nebeidzams parāds ir garantēts.

Un tā, līdz šim mēs apspriedām faktu, ka nauda tiek radīta no parādiem ar aizņēmuma starpniecību. Šie aizņēmumi balstās uz bankas rezervēm, bet rezerves ir iegūtas no noguldījumiem. Un ar šīs daļēju rezervju sistēmas palīdzību jebkurš noguldījums rada summu, kas ir 9 reizes lielāka par pašu noguldījumu, savukārt samazinot pastāvošās naudas masas vērtību un paceļot cenas sabiedrībā.

Tā kā visa šī nauda ir radīta no parāda un brīvi cirkulē ar tirdzniecības palīdzību, cilvēki tika atdalīti no viņu sākotnējā parāda. Un pastāv tāda nelīdzsvarotība, ka cilvēki ir spiesti iesaistīties konkurences cīņā, lai izrautu no naudas masas pietiekoši daudz naudas, lai segtu savus ikdienas izdevumus.

Lai cik nefunkcionāls un regresīvs tas viss neliktos, ir vēl viena lieta, kuru mēs izlaidām šajā vienādojumā. Tas ir struktūras elements, kurš atklāj pašas sistēmas patiesi krāpniecisko būtību. Procentu izmantošana.

Kad valsts aizņemas naudu FRS vai cilvēks ņem aizdevumu bankā, aizņēmumu vienmēr jāatmaksā ar sākotnēju procentu. Citiem vārdiem sakot, gandrīz katru esošo dolāru galu galā jāatdod bankai kopā ar procentu. Taču, ja visu naudu aizņēmās no Centrālās Bankas un to pavairoja komercbankas ar kredītu palīdzību, tad tikai tas, kas sauksies "parāda pamatsumma", rodas naudas masā. Un tā, kur tad ir nauda, kas sedz visus uzrēķinātos procentus?

Nekur. Tā neeksistē. Sekas tam ir prātam neaptveramas. Tapēc, ka naudas daudzums, kuru mēs būsim bankai parādā, vienmēr būs lielāks par naudas daudzumu, kas ir apgrozījumā. Lūk, kāpēc inflācija ir konstanta ekonomikā. Jo vienmēr ir vajadzīga jauna nauda, lai segtu sistēmā iebūvēto nebeidzamo deficītu, kurš rodas no nepieciešamības samaksāt procentus.

Tas nozīmē arī to, ka matemātiski defolti un bankroti ir burtiski iebūvēti sistēmā. Un vienmēr būs sabiedrības nabadzīgās nišas, ar kurām apietas netaisnīgi. Analogs tam būs spēle Karuselis: tiklīdz mūzika apstājas, kāds vienmēr paliek zaudētājos. Un tur ir tā lieta. Tas neizbēgami noved pie tā, ka esošā naudas masa aizceļo no cilvēka pie bankām. Jo, ja jūs neesat spējīgi samaksāt hipotēku, viņas savāks jūsu īpašumu. It īpaši tas tracina, kad saproti, ka tāds defolts ne tikai ir neizbēgams, pateicoties daļēju rezervju sistēmas metodēm, bet arī tādēļ, ka nauda, kuru jums aizdeva banka, juridiski nekad nav eksistējusi.

1969. gadā Minesotā bija tiesas prāva, saistīta ar Džeromu Deiliju, kurš apstrīdēja mājas izpirkšanu, kuru veica banka, kas bija izsniegusi kredītu mājas iegādei. Viņa argumenti bija tādi, ka hipotēku kontrakts uzlika pienākumu abām pusēm - viņa paša un bankas personā - iekļaut likumīgu īpašuma formu apmaiņai. Juridiskā valodā tas saucas "pretapmierinājums".

(Pretapmierinājums - kontrakta pamats vienas īpašuma formas apmaiņai pret citu.)

Misters Deilijs paskaidroja, ka patiesībā nauda nebija bankas īpašums. Tapēc, ka tā tika radīta no nekā uzreiz pēc kredītvienošanās parakstīšanas.

Atceraties, kas teikts "Mūsdienu Naudas Mehānikā" par aizņēmumiem? "Ko viņi dara, kad dod aizdevumus, - pieņem parādsaistības apmaiņā pret kredītiem". "Rezerves ir nemainīgas aizņēmumu darījumos, bet depozītu kredīti rada jaunus papildinājumus banku sistēmas noguldījumu summai". Citiem vārdiem sakot, nauda nenāk no esošiem aktīviem. Banka vienkārši rada to, neko neieguldot to vērtībā, izņemot teorētiskās parādsaistības uz papīra.

Lietas izskatīšanas gaitā bankas prezidents, misters Morgans, pastāvēja uz sava. Un personīgajos tiesneša pierakstos ir minēts, ka "Prasītājs, bankas prezidents, atzina, ka kopīgi ar Federālo Rezervju Banku radīja naudu un kredītu, pamatojoties uz savu grāmatvedības grāmatu, ar grāmatvedības ieraksta palīdzību. Nauda un kredīts radās, kad viņi to radīja. Misters Morgans atzina, ka nepastāvēja nekāds Savienoto Valstu Likums vai Nolikums, kuri dotu viņam tiesības to darīt. Likumīgam pretapmierinājumam jāpastāv, un to jāsniedz, lai uzturētu banknoti. Tiesas piesēdētāji noteica, ka likumīga pretapmierinājuma nebija, un es tam piekrītu". Bez tam viņš poētiski piemetināja: "Tikai Dievs var radīt kaut ko vērtīgu no nekā."

Un uz šīs atzīšanās pamata tiesa noraidīja bankas pretenziju uz izpirkumu, un Deilijs saglabāja savu māju. Šī tiesas lēmuma sekas ir milzīgas. Jo, katru reizi, kad jūs aizņematies naudu bankā, - lai tā būtu hipotēka vai līdzekļi uz kredītkartes - jums izdotā nauda ir ne tikai viltota, tā ir arī nelikumīga pretapmierinājuma forma. Un, sekojoši, padara kontraktu par spēkā neesošu. Jo, pirmkārt, bankai nekad nebija naudas īpašumā. Diemžēl šādi juridiski fakti tiek slēpti un ignorēti. Un bezgalīga bagātību pārpumpēšanas un bezgalīga parāda spēle turpinās... Un tas noved mūs pie pamatjautājuma: kāpēc?

ASV Pilsoņu Kara laikā prezidents Linkolns izvairījās no augstiem procentiem par aizdevumu, kuru piedāvāja Eiropas bankas, un nolēma izdarīt to, par ko izteicās tēvi-dibinātāji. Un tas ir - radīt neatkarīgu un pēc savas dabas brīvu no parāda valūtu.

To nosauca par "Banknoti". Drīzumā pēc tam parādījās iekšējs dokuments, cirkulējošs privātās Britu un Amerikas banku aprindās, kurā teikts: "... verdzība - tas nav nekas cits, kā darba pārvaldīšana, un nes sev līdzi rūpes par strādniekiem, turpretī Eiropas plāns... ir tāds, ka kapitālam jāvalda pār darbu, pārvaldot darba algu. Tas ir panākams, kontrolējot naudu. Nedrīkst pieļaut "Banknoti", jo tā mēs nespēsim to kontrolēt".

Daļēju rezervju politika, kuru radīja Federālā Rezervju Sistēma, kura izplatīja savu praksi lielākajā daļā pasaules banku, faktiski ir mūsdienu verdzības sistēma. Padomājiet par to - nauda rodas no parāda. Ko dara cilvēki, kuriem ir parāds? Viņi stājas darbā, lai to nomaksātu. Taču, ja nauda var tikt radīta tikai no aizņēmumiem, kā tad sabiedrība var jebkad atbrīvoties no parādiem? Nēkā, un tā ir visa jēga.

Un šīs bailes pazaudēt īpašumu kopā ar centieniem tikt līdzi nebeidzamajam parādam un inflācijai, kas ir iebūvēti sistēmā, un palielināti ar neizbēgamo deficītu pašā naudas masas iekšienē, kas ir procentu radīts, kuri nekad nevar tikt atmaksāti, kuri tur kontrolētus, algotus vergus, kuri skrien kā vāvere ritenī kopā ar miljoniem citu (vergu - tulk.), faktiski barojot impēriju, kura patiešām dod izdevīgumu tikai elitei pašā piramīdas virsotnē. Jo galu galā, kā labā jūs patiesībā strādājat? Banku labā!

Nauda top bankās un neizbēgami tur atgriežas. Viņas ir īstie saimnieki, kopā ar korporācijām un valstīm, kas tās atbalsta.

Fiziska verdzība pieprasa, lai cilvēkiem būtu jumts virs galvas un ēdiens. Ekonomiskā verdzība pieprasa, lai cilvēki ēdinātu sevi un atrastu sev pajumti paši.

Tā ir viena no visģeniālākajām afērām sabiedrības manipulēšanā, kas jekad ir radīta. Un pēc savas būtības tas ir neredzams karš pret iedzīvotājiem. Parāds - tas ir ierocis, kuru izmanto sabiedrības iekarošanai un paverdzināšanai, bet parāda procents - tā galvenais ierocis.

Un, kamēr vairums dzīvo, nepievēršot uzmanību šai īstenībai, bankas vienoti ar valdībām un korporācijām turpina pilnveidot un paplašināt savu ekonomiskās karošanas taktiku, radot jaunas bāzes, tādas kā Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF), tajā pašā laikā radot jaunu kareivju tipu. Ekonomiskā slepkavas rašanās.

Переведено на Нотабеноиде
http://notabenoid.org/book/3551/11156

Переводчики: Dron25