Готовый перевод Преводы на латышский язык к сайту и форуму ZietGeist movement.: ДУХ ВРЕМЕНИ: ПРИЛОЖЕНИЕ (субтитры) ЧАСТЬ 2.

2. DAĻA:

("Pastāv divi nācijas iekarošanas un paverdzināšanas ceļi: pirmais - ar zobenu. Otrs - ar parādu". - Džons Adamss - 1735-1826)

'Džons Pērkinss':
tikai mēs, ekonomiskie slepkavas, varējām radīt pirmo, pa īstam globālo impēriju. Mūsu arsenālā daudz paņēmienu. Taču pats izplatītākais ir tāds, ka mēs atrodam valsti ar lielām resursu rezervēm (piemēram, naftu) un dodam uz parāda lielu summu Pasaules Bankas vai vienas no tās organizācijām vārdā. Patiesībā nauda nekad nepienāk šajā valstī. Tā nāk uz mūsu lielo Korporāciju, lai uzbūvētu infrastruktūru šajā valstī. Jaudīgas rūpnīcas, industriālas fabrikas, ostas... Tās visas padara bagātus tikai dažus bagātus ļaudis šajā valstī un mūsu Korporāciju. Vairums cilvēku pat nesajutīs šīs naudas klātbūtni. Taču šie cilvēki, vesela valsts, paliks ar milzīgu parādu. Tik milzīgu, ka nevarēs to atmaksāt, un tā ir plāna daļa... Viņi nevar to atmaksāt! Kādā brīdī mēs, ekonomiskie slepkavas, atgriežamies un sakām: "Paklau, jūs zaudējāt kaudzi naudas, nevarat atmaksāt parādu, tā ka... Pārdodiet naftu pa lēto mūsu valstij... Atļaujiet mums uzbūvēt karabāzi jūsu valstī... Aizsūtiet savu karaspēku palīgā mūsējiem kaut kur... uz Irāku. Vai atbalstiet mūs ANO. Privatizējiet jūsu elektrības kompānijas kopā ar ūdens un kanalizācijas sistēmu, un pārdodiet tās ASV vai citām starptautiskām korporācijām". Tādā veidā pastāv vesela ātri augoša sistēma, bet SVF un Pasaules Bankas darba metodes ir ļoti vienkāršas. Tās ievelk valsti parādu bedrē, un tā ir tik liela, ka valstij nekad to nesamaksāt. Un pēc tam viņi dod uz parāda vēl, lai saņemtu vēl lielākus procentus. Un jūs uzstājat uz šo "pakalpojumu pret pakalpojumu". kuru jūs saucat par "nosacītību" vai "labu vadību", kura,pamatā nozīmē, ka viņi būs spiesti pārdot savus resursus, ieskaitot daudzus no sociālajiem dienestiem, viņu komunālās kompānijas... dažreiz arī viņu skolu sistēmu, viņu tiesu sistēmu, viņu apdrošināsanas sistēmu... ārvalstu korporācijām. Viss ir divkārt... trīskārt... četrkārt aprēķināts.
(Irāna, 1953)

Ekonomiskā slepkavas iemaņas tika iegūtas agrajos 50-os gados, kad Mosadiku demokrātiski ievēlēja Irānā... Viņu uztvēra kā "Demokrātijas cerību" Vidusaustrumos un visā pasaulē. Pēc laikraksta "Times" versijas viņš pat kļuva par gada cilvēku. Taču... viens no viņa ieguldījumiem un galamērķis bija ideja, ka ārvalstu naftas kompānijām jāmaksā irāņu tautai par naftu daudz vairāk nekā viņas saņēma no Irānas, bet irāņu tautai jāgūst peļņu no savas naftas. Savāda politika... Mums, protams, tas nepatika, taču mēs baidījāmies pieņemt mūsu standarta mērus - nosūtīt karavīrus. Tā vietā mēs nosūtījām CIP aģentu Kermitu Rūzveltu - Tedija Rūzvelta radinieku. Kermits devās turp ar dažiem miljoniem dolāru, tas bija ļoti efektīvi, oficiāli un ļoti ātri. Viņam izdevās gāzt Mosadiku un nomainīt to ar mums piemērotu cilvēku. Tas bija patiešām efektīvi.

(Dumpis Irānā) FRAGMENTS:
Pūļi pa visu Teherānu. Kara virsnieks kliedz, ka Mosadiks ir padevies, un viņa diktatora režīms ir beidzies. Šaha fotogrāfiju demonstrē ielās, uzlabojot noskaņojumu. Cars ir laipni lūgts mājās.

DŽONS:
Šeit, Vašingtonā, ļaudis skatījās un teica: "Oho, tas bija vienkārši un ātri". Tā tika atklāts jauns veids, kā manipulēt ar valstīm un radīt impēriju. Vienīgā problēma bija tā, ka Rūzvelts bija CIP aģents, un, ja viņu noķertu, starptautisko lidojumu pārbaude būtu diezgan nopietna. Tāpēc drīzumā risinājumu atrada. Izmantot personīgos padomniekus naudas pārsūtīšanai caur Pasaules Banku, SVF vai kādu no līdzīgām aģentūrām. Piesaistīt cilvēkus, tādus kā es, kuri strādā privātās kompānijās, lai, ja mūs pieķer, nebūtu seku valdībai.

Kad Ārbenss kļuva par Gvatemalas prezidentu, valsts atradās zem naga kompānijai "United Fruit". Ārbenss izmantoja lozungu: "Mēs gribam atdot zemi atpakaļ cilvēkiem". Un, tiklīdz viņš nāca pie varas, viņš sāka atdot cilvēkiem atpakaļ tiesības uz zemi. "United Fruit" tas ļoti nepatika, viņi nolīga firmu sakariem ar sabiedrību, sākot lielu kampaņu cilvēku, pilsoņu, masu informācijas līdzekļu un ASV kongresa pārliecināšanai, ka Ārbenss bija padomju marionete. Un, ka tad, ja mēs ļausim viņam palikt pie varas, PSRS būs lielas priekšrocības šajā puslodē. Tajā brīdī visu prātus bija pārņēmušas bailes. Sarkanais terors, komunistiskais terors. Un, lai paātrinātu procesu, kompānijai sakariem ar sabiedrību pienāca rīkojums no CIP un militāristu puses novākt šo cilvēku. Un mēs to izdarījām. Mēs nosūtījām turp lidmašīnas, nosūtījām kareivjus, nosūtījām šakāļus, mēs nosūtījām turp visu, lai novāktu Ārbensu. Un novācām viņu. Un, tiklīdz viņš tika atcelts no amata, jaunais cilvēks, kurš nomainīja Ārbensu, atjaunoja visus sakarus ar lielajām starptautiskajām kompānijām, ieskaitot "United Fruit".

(Ekvadora, 1981)
Pār Ekvadoru daudzus gadus valdīja diktatori, ASV marionetes, pie tam diezgan bargi. Pēc tam tika nolemts sarīkot patiesi demokrātiskas vēlēšanas. Džeimijs Roldoss pielaida lielu kļūdu, sakot, ka, tiklīdz kļūs par prezidentu, viņa galvenais uzdevums būs izdarīt tā, lai Ekvadoras resursi tiktu izmantoti cilvēku labā. Un viņš uzvarēja! Ar tādu balsu skaitu, kādu neviens nebija savācis Ekvadorā. Un viņš sāka īstenot savu politiku. Kontrolējot, lai ienākumi no naftas tiktu novirzīti palīdzībai cilvēkiem. Nu ko... Mums, ASV, tas nepatika. Mani nosūtīja kā ekonomisko slepkavu pārliecināt Roldosu. Iedot kukuli... pārliecināt...likt saprast, ka... Nu, jūs sapratāt. "Jūs varat samērā labi iedzīvoties, tikai spēlējiet pēc mūsu noteikumiem". "Taču, ja jūs arī tālāk turēsieties pie šīs politikas... nu, ko... Jums nāksies aiziet!" Viņš pat klausīties manī negribēja...

(Ekvadoras līderis gāja bojā aviācijas katastrofā)
Un viņu nogalināja. Tiklīdz lidmašīna sasitās, krišanas vietu aplenca. Pielaisti tika tikai ASV militāristi no netālās kara bāzes un daži Ekvadoras militāristi. Kad sākās izmeklēšana, divi galvenie liecinieki gāja bojā automašīnu avārijās, nepaspējot dot liecības par daudzajām dīvainajām lietām ap Džeimija Roldosa slepkavību. Es, kā arī daudzi citi, kas rūpīgi sekoja šai lietai, ir pilnīgi pārliecināti, ka tā bija slepkavība. Un, protams, būdams ekonomiskais slepkava, es vienmēr gaidīju, ka ar Džeimiju kaut kas notiks - vai tas būs apvērsums, vai slepkavība, par to es nebiju pārliecināts, tomēr viņu noteikti gāzīs. Tapēc ka nevarēja uzpirkt. Viņš ne par ko neļautu sevi uzpirkt tādā ceļā, kā mēs to gribējām panākt.

(Panama, 1981)
Omārs Torrihoss, Panamas prezidents, bija viens no cilvēkiem, kuri man patika. Man viņš ļoti patika. Viņam bija harizma, viņš bija tas, kurš patiešām gribēja palīdzēt savai valstij. Un, kad es mēģināju dot viņam kukuli un uzpirkt, viņš teica: "paklau, Džon"... Viņš sauca mani par Huanito. Viņš teica: "Paklau, Huanito, man nevajag naudu. Kas man patiešām ir vajadzīgs, tad tas ir, lai ar manu valsti godīgi apietas. Man jānomaksā parādu Savienotajām Valstīm, kuru jūs iedevāt mums apmaiņā pret šiem postījumiem, kurus šeit paveicāt. Es gribu būt spējīgs palīdzēt citām latīņamerikāņu valstīm atgūt neatkarību un atbrīvoties no tā visa... No šī briesmīgā iebrukuma no ziemeļiem. Jūsu ļaudis nesaudzīgi ekspluatē mūs. Man jāatgriež atpakaļ Panamas Kanālu Panamas tautai. Lūk, ko es gribu. Tā ka liec mani mierā, nemēģini uzpirkt." Tas bija 1981. gadā, bet maijā Džemiju Roldosu nogalināja. Un Omārs visu labi saprata. Torrihoss savāca savu ģimeni un teica: "Laikam es nākošais, taču viss ir kārtībā, jo es izdarīju to, ko gribēju. Es atgriezu Kanālu, tagad tas ir mūsu rokās." Tad viņš tikko beidza pārrunas ar Džimiju Kārteru. Tā gada jūnijā, pēc pāris mēnešiem, viņu arī nogalināja aviakatastrofā, kuru, bez šaubām, sarīkoja CIP šakāļi. Daudzskaitlīgi pierādījumi mums saka, ka viens no viņa apsargiem pēdējā brīdī, kad tas gāja iekšā lidmašīnā, nodeva viņam magnetofonu, maziņu magnetofonu, kurā bija bumba.

(Venecuēla, 2002)
Man ir ļoti interesanti, kā šī sistēma turpina darboties tajā pašā virzienā gadu pēc gada, ilgus gadus. Tikai ekonomiskie slepkavas kļūst arvien labāki, labāki un labāki. Tagad pāriesim pie tā, kas notika pavisam nesen Venecuēlā. 1998. gadā Hugo Čavess tika ievēlēts par prezidentu, nomainot garu prezidentu rindu, kuri bija ļoti korumpēti un gala rezultātā iznīcināja valsts ekonomiku. Čavess tika ievelēts uz tā visa fona. Čavess nostājās ASV ceļā un pirmām kārtām pieprasīja, lai Venecuēlas naftu izmantotu venecuēliešu tautas labā. Mums, ASV, protams, tas nepatika. Un 2002. gadā tika veikts apvērsums, aiz kura, pēc manām un vairuma citu cilvēku domām, stāvēja CIP. Ceļš, kādā veidā panāca apvērsumu, uzskatāmi atspoguļoja to, ko Kermits Rūzvelts panāca Irānā. Cilvēku sāpes, kuri gāja ielās, lai saceltos, protestētu, teiktu, ka Čavess ir ļoti nepopulārs. Ziniet, ja jūs varat piespiest vairākus tūkstošus cilvēku izdarīt to, televīzija var pasniegt to tā, it kā tas ir pārņēmis visu valsti, un sākas ķēdes reakcija. Tikai Čavess bija pietiekoši gudrs, un cilvēki, kas stāvēja aiz viņa, bija tik stipri, ka viņi to visu pārvarēja. Tas bija fenomenāls gadījums Latīņamerikas vēsturē.

(Irāka, 2003)
Irāka patiesībā ir brīnišķīgs visas sistēmas funkcionēšanas piemērs. Tā mēs, ekonomiskie slepkavas, vispirms ejam un mēģinām uzpirkt valdību, piespiežot piekrist milzīgiem naudas aizņēmumiem, kuri ļauj mums izmantot to kā finansu instrumentu viņu ietekmēšanai. Ja mums neizdodas, kā man neizdevās Panamā ar Omāru Torrihosu un Ekvadorā ar Džeimiju Roldosu, un pārējiem, kuri neņēma kukuļus, stājas spēkā plāns "B", mēs sūtam šakāļus. Un šakāļi vai nu gāž valdību, vai nogalina. Un, kad tas notiek, nāk jauna valdība. Un ar to viss beidzas, tāpēc ka jaunais prezidents zina, kas ar viņu var notikt.

Gadījumā ar Irāku abas metodes izgāzās, ekonomiskie slepkavas nevarēja pievārēt Sadamu Huseinu. Mēs ļoti stipri centāmies. Mēs mēģinājām piespiest viņu pieņemt darījumu, kurš ļoti līdzīgs tam, kuram piekrita Saudieši Sauda Arābijā, taču viņš nepiekrita tam. Viņu gāzt šurp atbraukušie šakāļi arī nevarēja to izdarīt. Drošības dienests nostrādāja ļoti labi. Pie tam viņš kādu laiku strādāja CIP. Viņu nolīga nogalināt bijušo Irākas prezidentu. Viņam tas neizdevās. Tomēr viņš zināja šo sistēmu. Tāpēc 1991. gadā mēs sūtam karaspēku. Un uzvaram Irākas armiju. Tajā laikā mēs pieņēmām, ka Sadams Huseins padosies. Mēs nevarējām viņu gāzt tajā laikā un pat negribējām. Viņš ir stiprs cilvēks, un mums tādi patīk. Viņš kontrolē savu tautu. Un mēs domājām, ka viņš varēs kontrolēt Kurdus, uzturēt Irākas robežas un turpināt pumpēt priekš mums naftu. Un, ka tagad, kad mēs atņēmām viņa armiju, viņš padosies. Tā ekonomiskie slepkavas 90.-os atgriezās neveiksmīgi. Ja viņiem tas būtu izdevies, tad viņš joprojām vadītu valsti. Mēs viņam pārdotu jebkurus iznīcinātājus un visu, ko viņš vēlētos. Tomēr viņiem tas neizdevās, viņiem neizdevās. Šakāļi atkal nespēja viņu pieveikt. Tāpēc mēs ievedām karaspēku, un šoreiz izpildījām darbu. Saminām Sadamu un radījām sev visizdevīgākos noteikumus valsts atjaunošanai, kuru mēs pamatīgi izpostījām.

Tas ir diezgan labs darījums, ja jums pieder celtniecības kompānijas, milzīgas kompānijas. Tādā veidā Irāka atspoguļo trīs stadijas: ekonomiskie slepkavas izgāzās, šakāļi izgāzās, un kā pēdējo līdzekli ieveda karaspēku. Tādā veidā mēs patiešām radījām impēriju, taču paveicām to ļoti, ļoti viltīgi un nemanāmi. Visas iepriekšējās impērijas bija izveidotas ar bruņoto spēku palīdzību, un visas tautas to saprata. Angļi zināja, ka viņi to dara, franči, vācieši, itāļi, grieķi... Un viņi lepojās ar to. Viņi vienmēr atrada tādus attaisnojumus, kā civilizācijas palašināšanās, reliģijas izplatīšanās, kaut ko tādā garā, viņi zināja. Bet mēs nē. Vairumam cilvēku ASV nav ne mazākās jausmas, ka viņi dzīvo uz pagrīdes impērijas rēķina. Ka šodien pasaulē plaukst verdzība daudz lielākā mērā nekā jebkad. Tapēc jums sev jājautā: ja tā ir impērija, kas tad ir imperators?

Acīmredzams, ka Savienoto Valstu prezidenti nav imperatori. Imperatoru neievēlē vēlēšanās, viņš nevalda noteiktu laiku un, pats galvenais, neviena priekšā neatskaitās. Tapēc nevar salīdzināt mūsu prezidentus ar imperatoru. Tomēr es uzskatu, ka mums ir imperatora ekvivalents. Tas ir tas, ko es saucu par Korporakrātiju. Korporakrātija - cilvēku grupa, kas vada pašas lielākās korporācijas. Un viņi patiešām uzvedas kā imperators savā impērijā. Viņi kontrolē masu saziņas līdzekļus - tieši vai ar reklāmas starpniecību. Viņi kontrolē vairumu mūsu politiķu, finansējot vēlēšanu kampaņas kā sponsori no korporāciju puses, tā arī ar parastu kukuļdošanu, kas nāk no tām pašām korporācijām. Viņus neievēlē, viņi nevalda ierobežotu laiku, viņi neviena priekšā neatskaitās. Un jūs nevarat skaidri noteikt, kā labā strādā cilvēks no Korporakrātijas virsotnes - privātas korporācijas vai valsts labā, tapēc ka viņi visu laiku nomaina viens otru. Pieņemsim, ka ir cilvēks, kurš dotajā brīdī ir milzīgākās ražošanas kompānijas prezidents, kā Halibērtons. Bet pēc kāda laika viņš kļūst par Savienoto Valstu viceprezidentu. Vai Prezidentu, Bet, papildus tam pagātnē nodarbojās ar naftas biznesu. Un tāds lietu stāvoklis pastāv neatkarīgi no tā, kuri pašlaik ir Baltajā namā - Demokrāti vai Republikāņi. Viņi nomaina viens otru kā virpuļdurvis.

Un kaut kādā mērā mūsu valdība ir vienmēr neredzama, bet politiku vada mūsu korporācijas tādā vai citādā līmenī. Un vēl, valdības politiku veido Korporakrātija, bet pēc tam uzspiež valdībai, un tā kļūst par valdības politiku. Viņiem ir ļoti labas attiecības. Tā nav kaut kāda Sazvērestības Teorija. Šie cilvēki nevienojas, lai plānotu savu rīcību. Viņi visi strādā tikai ar vienu galveno mērķi - ienākumu maksimizācija, nerūpējoties par sabiedrību un apkārtējo vidi.

Šo korporāciju ietekmes procesu ar parāda, kukuļdošanas un politiskā apvērsuma palīdzību sauc par Globalizāciju. Tieši tāpat, kā Federālā Rezervju Sistēma tur amerikāņu sabiedrību kontrakta verdzības apstākļos ar mūžīgā parāda, inflācijas un procentu izmaksu palīdzību, tieši tāpat Pasaules Banka un SVF pilda to pašu lomu globālā līmenī.
Pamatshēma ir skaidra: ievilkt valsti savā personīgajā parādu bedrē vai ar šīs valsts uzpirktu līderi ieviest "politikas strukturālu pārkārtošanu", kuras būtība ir šāda:
1. Valūtas devalvēšana. Kad valūtas vērtība krīt, krīt arī cenas, kuras nosaka dotā valūta. Tas padara vietējos resursus pieejamus plēsonīgajām valstīm tikai par daļu no to reālās vērtības.

2. Tiek pārtraukta sociālo programmu finansēšana, - kā parasti, tās ir izglītība un veselības aizsardzība - kas grauj sabiedrības labklājību un veselumu, padarot sabiedrību ievainojamāku ekspluatēšanai.
3. Valsts uzņēmumu privatizācija.
Tas nozīmē, ka nozīmīgas sociālās sistēmas var izpirkt un vadīt ārzemju korporācijas, lai saņemtu ienākumus. Piemēram, 1999. gadā Pasaules Banka uzstāja, lai Bolīvijas valdība pārdotu valsts trešās lielākās pilsētas valsts ūdensapgādes sistēmu Amerikas korporācijai "Behtel". Tikko tas notika, cena par ūdensapgādi jau tā nabadzīgajiem vietējiem iedzīvotajiem izauga līdz debesīm. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr nenotika masveida cilvēku dumpis, kā rezultātā Behteles vienošanos anulēja.

Pēc tam notiek tirdzniecības liberalizācija vai ekonomikas atvēršana, novēršot kaut kādus ierobežojumus starptautiskajai tirdzniecībai. Tas ļauj ļaunprātīgi izmantot svešu ekonomiku. Transnacionālās korporācijas ieved valstī savas plaša patēriņa preces, tadā veidā izspiežot vietējā ražojuma preces un iznīcinot lokālo ekonomiku. Piemērs tam ir Jamaika, kura pēc Pasaules Bankas kredītu un noteikumu pieņemšanas zaudēja lielāko daļu sava lauksaimniecības tirgus strauji augošā rietumu importa dēļ. Šodien neskaitāms daudzums fermeru palicis bez darba, jo viņi nav spējīgi konkurēt ar lielajām korporācijām.

Cits variants ir daudzskaitlīgu, it kā nemanāmu, nekontrolējamu, necilvēcīgu rūpnīcu radīšana ar briesmīgiem darba apstākļiem, kuras izmanto it kā nejauši izveidojušās ekonomiskās grūtības. Bez tam sakarā ar neregulēto ražošanu apkārtējās vides sagraušana ir pastāvīga. Jo bieži vien valsts resursus ekspluatē pret vidi vienaldzīgas korporācijas, kuras tīšām iegūst (ražošanas procesā - tulk.) masveida piesārņojumu.

PĒRKINSS:
Pati lielākā ekoloģiskā prasība pasaules vēsturē līdz šim brīdim ir puses Ekvadoras iedzīvotāju un Amazonijas (30,000) prasība pret Teksako, Ševronas kompānijas meitasuzņēmumu. Pēc tā aprēķiniem, noplūde bija 18 reizes spēcīgāka nekā Eksons Valdezs izmeta Aļaskas piekrastē. Gadījumā ar Ekvadoru tas nebija negadījums. Naftas kompānijas izdarīja to tīšām, tās zināja, ka tādā veidā ietaupīja naudu uz attīrīšanas iekārtu rēķina.

Papildus tam ar paviršu skatu uz Pasaules Bankas darbību pietiek, lai saprastu, ka iestāde, kura oficiāli paziņo par palīdzību nabadzīgām valstīm, patiesībā neko citu nav izdarījusi, kā tikai palielinājusi nabadzību un atšķirību ienākumos, toties korporāciju ienākumi strauji aug. 1960. gadā atšķirība ienākumos starp piektdaļu zemes iedzīvotāju bagātajās valstīs un piektdaļu nabadzīgajās valstīs sastādīja 30 pret vienu. 1998. gadā šī atšķirība sasniedza 74 pret vienu. Toties pasaules nacionālais kopprodukts laikā no 1970. līdz 1985. gadam izauga par 40%, bet nabadzība - par 17%. No 1985. līdz 2000. gadam cilvēku daudzums, kas dzīvo par mazāk neka 1 dolāru dienā, palielinājās par 18%. Pat ASV kongresa ekonomikas apvienotā komiteja atzīmēja, ka tikai 40-45% Pasaules Bankas projektu ir veiksmīgi.

60. gadu beigās Pasaules Banka ielauzās Ekvadorā ar lieliem aizņēmumiem. Nākošo 30 gadu laikā nabadzība palielinājās no 50% līdz 70%. Bezdarbs izauga no 15% līdz 70%. Valsts parāds izauga no 240 miljoniem līdz 16 miljardiem. Papildus tam - resursu daļa, kuru izdalīja nabadzīgajiem, nokritās no 20% līdz 6%. Patiesībā 2000. gadā 50% no Ekvadoras nacionālā budžeta tika novirzīti savu parādu nomaksai.

Svarīgi ir saprast, ka Pasaules Banka - tā faktiski ir amerikāņu banka, kas atbalsta ASV intereses. ASV ir tiesības uzlikt veto tās lēmumiem, jo ir lielākās kapitāla piegādātājas. Un no kurienes tad rodas nauda? Jūs droši vien nojautāt: no gaisa, ar daļējās rezervēšanas sistēmas palīdzību.

No 100 lielākajām pasaules ekonomikām pēc NKP rādītājiem 51 - korporācijas, un 47 no tām pieder ASV. "Volmart"," General Motors" un "Eckson" ir ekonomiski daudz spēcīgāki, nekā Sauda Arābija, Polija, Norvēģija, DĀR, Somija, Indonēzija un daudzas citas...

Un, tā kā tirgu aizsargājošās barjeras ir salauztas, valūtas ir sajauktas kopā un tiek pārvaldītas peldošos tirgos, valstu ekonomikas pārslogotas dēļ konkurences ar globālo kapitālismu, impērija izplešās.

IZRĀDES "TĪKLS" FRAGMENTS:
Jūs pamostaties katru rītu ar modinātāja zvanu un pēc tam aurojat par Ameriku un demokrātiju. Nav nekādas Amerikas, nepastāv nekāda demokrātija. Pastāv tikai "IBM", "AT&T", "Dupont", "Day", "Union Carbin" un" Eckson". Šodien viņas ir pasaules valstis. Jūs domājat, ko krievi runā par viņu valsts ciltstēvu - Kārli Marksu? Vini būvē programmējamus grafikus, statistiskus risinājumus, minimālus un maksimālus risinājumus, izskaitļo viņu darījumu iespējamo cenu tāpat kā arī mēs. Mēs vairs nedzīvojam nāciju un ideoloģiju pasaulē, Bila kungs. Pasaule - spēļu laukums korporācijām, nepielūdzami noteikta ar negrozāmiem biznesa likumiem. Pasaule - tas ir bizness, Bila kungs.

(Apkopojot, visas pasaules apvienošana, it īpaši ekonomiskās globalizācijas un mistiskā "brīvā tirgus" apstākļos, - kapitālisms kļuvis par īstu "impēriju" ar savām tiesībām... Neviena nācija uz Zemes nespēja noturēties pretī globalizācijas pārliecinošajam šarmam. Dažiem izdevās izbēgt no "strukturālās pārbūves" un Pasaules Bankas, Startautiskā Valūtas Fonda un PTA arbitrāžas, kuri, kaut arī neadekvāti, tomēr nosaka ekonomisko globalizāciju, spēles noteikumus un kuru jāapbalvo par paklausību, un kuru jāsoda par nepaklausību, "noteikumiem".
Globalizācijas spēks ir tik liels, ka visdrīzāk mūsu dzīves laikā mēs ieraudzīsim visu pasaules nacionālo ekonomiku apvienošanos vienotā, globālā, brīvā tirgus sistēmā. - Džims Harisons)

Pasaule nodota biznesa rokās, kas pārvalda dabas resursus, kuri mums nepieciešami dzīvošanai, kontrolējot naudu, kura mums nepieciešama, lai saņemtu šos resursus. Gala rezultāts būs monopola pasaule, balstīta nevis uz cilvēka dzīvi, bet uz finansu un korporatīvo varu.

Un dabīgi, ka ar nevienlīdzības palielināšanos arvien vairāk un vairāk cilvēku krīt izmisumā. Tā ka valdošā klase bija spiesta rast jaunu veidu, kā tikt galā ar katru, kurš met izaicinājumu sistēmai. Tā viņi radīja "Teroristu". Termins "terorists" - tukša abstrakcija, radīta jebkuram cilvēkam vai cilvēku grupai, kura izvēlējusies pretīstāšanās ceļu pret valdošo eliti. Nevajag to jaukt ar izdomāto Al Kaidu, kas patiesībā bija nosaukums kompjūtera datubāzei, kurā bija ASV atbalstīto modžahedu vārdi astoņdesmitajos (gados - tulk.).

("Nav nekādas Islamistu armijas vai teroristiska grupējuma ar nosaukumu Al Kaida. Un jebkurš informēts izlūkdienesta virsnieks zina par to. Taču tiek veikta propagandas kampaņa, kura piespiež cilvēkus ticēt šo neeksistējošo spēku klātbūtnei. Tas viss - ASV propaganda".)

2007. gadā Aizsardzības Departaments saņēma 161.8 miljardus dolāru tā saucamajai globālajai cīņai ar terorismu. Saskaņā ar nacionālo pretterorisma centru 2004. gadā visā pasaulē no teroristiskiem aktiem gāja bojā aptuveni 2000 cilvēku. 70 no viņiem bija amerikāņi. Izmantojot šo skaitli kā vidējo statistisko rādītāju - ļoti dāsnu rādītāju, - interesanti atzīmēt, ka gada laikā no alerģijas pret zemesriekstiem nomira divas reizes vairāk cilvēku. Tajā pašā laikā Amerikā nāves cēloņu līderis ir sirds išēmiskā slimība. Tā nogalina aptuveni 450 tūkstošus katru gadu. Pie tam 2007. gadā šīs kaites izpētei valsts izdalīja tikai 3 miljardus dolāru.

Tas nozīmē, ka ASV valdība iztērēja 54 reizes vairāk cīņai ar terorismu nekā cīņai ar slimību, kura katru gadu nogalina 6600 reizes vairāk cilvēku nekā terorisms.

Neskatoties uz to, par terorismu nosauktais un Al Kaida ar varu tiek iekļauti katrā ziņu pārraidē, kas saistīta ar jebkuru pret ASV interesēm vērstu akciju. Mīts kļūst arvien vērienīgāks. 2008. gada vidū ASV ģenerālprokurors faktiski izteica priekšlikumu, lai ASV kongress oficiāli pasludinātu karu pret fantāzijām. Nerunājot par 2008. gada jūliju. Pašlaik vairāk nekā 1 miljons cilvēku atrodas novērojamo teroristu amerikāņu sarakstā.

Šie t.s. "pasākumi cīņai ar terorismu", protams, neko nevar izdarīt sociuma aizsardzībai, taču var izdarīt jebko, lai pieaugošā antiamerikāniskā noskaņojuma apstākļos - kā vietējā, tā arī starptautiskā - saglabātu pie varas esošo intereses. Kuri pamatoti balstās uz pasauli ekspluatējošo korporatīvās, imperiālistiskās ekspansijas alkatību.

Īstie mūsu pasaules teroristi nav sastopami pusnakts tumsā un nekliedz "Allah Akbar" pirms kaut kādas varmācīgas akcijas. Īstie mūsu pasaules teroristi nēsā uzvalkus par 5000 dolāriem un strādā uz pašiem augstākajiem finansu, valsts un biznesa hierarhijas pakāpieniem...

Ko tad mums darīt? Kā apturēt tik spēcīgu alkatības un korupcijas sistēmu? Kā apturēt šo no ceļa novirzījušos grupu, kura nejūt nekādu līdzjūtību pret miljoniem, noslaktētajiem Irākā un Afganistānā? Korporācijas var kontrolēt enerģētiskos resursus un opija ražošanu Volstrītas labā.

(Līdz 1980. gadam Afganistāna ražoja 0% pasaules opija. Pēc ASV/CIP atgriešanās Mudžahidins vinnēja Padomju-Afgāņu karu. 1986. gada laikā tur tika saražoti 49% pasaules heroīna. Līdz 1988. gadam viņi ražoja 80% no pasaules piegādēm. Bet pēc tam notika negaidītais. Talibans uzkrāja varu un līdz 2000. gadam iznīcināja lielāko daļu no opija laukiem. Ražošana nokritās no 3000 līdz 185 tonnām, kritums sastādīja 94%. 2001. gada 9. septembrī uz prezidenta Buša galda jau atradās gatavs plāns iebrukumam Afganistānā. Pēc divām dienām viņiem radās iemesls iebrukumam. Šodien ASV kontrolē opija ražošanu Afganistānā. Kura ražo vairāk nekā 90% pasaules heroīna un pārsit rekordus gandrīz katru gadu.)
Kā mums apturēt alkatības un korupcijas sistēmu, kura iedzīvotāju nabadzīgos slāņus piespiež uz visos aspektos verdzisku darbu Medisona avēnijas interesēs? Vai kura izstrādā viltus teroristiskas akcijas ar mērķi manipulēt. Vai kura piespiež visu sabiedrību rīkoties viņu labā. Vai kura sistemātiski atņem brīvības un pārkāpj cilvēka tiesības, lai pasargātu sevi no saviem trūkumiem.

Kā tad mēs tiksim galā ar tādām iestādēm, kā Starptautisko Attiecību Padome, Trīspušu Komisija, Bilderbergas klubs un citām nedemokrātiski ievēlētām grupām, kuras slepeni vienojas aiz slēgtām durvīm, lai kontrolētu mūsu dzīves politiskos, finansu, sabiedriskos un citus aspektus?

Lai rastu atbildi, mums vispirms jāsaredz patieso, rūpīgi slēpto iemeslu. Patiesībā egoistiskās, sabojātās, uz enerģētiku un finansēm balstītās grupas nav problēmas avots. Tie ir tikai simptomi!

Переведено на Нотабеноиде
http://notabenoid.org/book/3551/11157

Переводчики: Dron25